To paveikuši, no aukstuma stingstošām rokām un kājām visi pieci ietrausāmies atpakaļ mašīnā un vērojām saulrietu, no rokas rokā laizdami pudeli skotu viskija, kas man allaž glabājās līdzīgam gadījumam.
Ceļa abās pusēs tumšs un līdzens pletās nepārskatāms briksnājs, un bija tāda sajūta, it kā mēs atrastos milzīga šķīvja pašā centrā.
Saulei rietot, debesīs ielija zaļa gaisma, tad tās negaidot izbālēja un kļuva zilganpalsas. Rietumu pamalē piepeši satumsa lēverainu mākoņu gūzma, mākoņu malas iekvēlojās liesmainā sārtumā, un tagad tie atgādināja milzīgu armādu spāniešu galjonu, kuras, debesīs izcīnīdamas niknu jūras kauju, peldēja cita citai pretī, bet lielgabalu uguns žilbinošā gaisma to siluetus vērta melnus. Saulei slīdot arvien zemāk un zemāk, mākoņu melnumā izšāvās pelēki raibumi — un debesīs aiz tiem ievilkās zaļas, zilas un maigi sārtas svītras. Pēkšņi mūsu galjonu flote nozuda un tās vietā iznira skaists arhipelāgs, salas bija izkaisītas pa visu debess plašumu — mierīgu saulrieta iekrāsotu jūru. Ilūzija bija pilnīga: klinšainajā, robotajā krastu līnijā skaidri izdalījās mazi, baltu putu ieskauti līcīši, dažuviet vīdēja garš, balts liedags, pie ieejas līcī — drošā patvērumā — mākoņu veidotas bīstamas klintis, uz salām dīvainas formas kalni, klāti ar retu, naksnīgi tumšu mežu, kas atgādināja sadriskātu kažoku.