Mēs sēdējām automašīnā, viskija sasildīti, un sajūsmināti pētījām šī arhipelāga ģeogrāfiju. Katrs izvēlējāmies sev tīkamāko salu, kur pavadīt atvaļinājumu, un apspriedām, kādām ērtībām jābūt salas viesnīcā.
— Man nepieciešama ļoti liela un ļoti dziļa vanna, — Marija teica.
Bet man — tikai patīkama, silta duša un ērts, mīksts atpūtas krēsls, — Sofija sacīja.
Man vienīgi gulta, — Džekija atsaucās, — liela gulta ar pēli.
Es vēlos bāru, kur var dabūt dzērienus ar īstu ledu, — es sapņaini piebildu.
Dikijs brīdi klusēja. Tad viņš paraudzījās lejup uz saviem zābakiem, kas bija aplipuši ar biezu, sakaltušu dubļu kārtu.
Man būtu vajadzīgs cilvēks, kas notīra apavus, — viņš cietā balsī paziņoja.
Jāšaubās gan, vai mēs Deseado no visa tā kaut ko dabūsim, — es drūmi prātoju, — bet tagad piespiedīsim, lai tiekam tur ātrāk.
Kad mēs otrā rītā desmitos iebraucām Deseado pilsētā, tūlīt kļuva skaidrs, ka uz tādu greznību kā gultas ar pēļiem, dzērieni ar ledu vai pat zābaku tīrītājs nav ko cerēt. Nekad vēl nebiju redzējis otru tik nožēlojamu, tādu kā pamestu pilsētu. Ielas atgādināja sliktās kovboju filmās redzētās dekorācijas, un radās iespaids, ka visi Deseado iedzīvotāji (pēc ceļveža ziņām — divi tūkstoši) piepeši būtu sakravājuši savas mantas un iz- vākušies, pamezdami pilsētu aso vēju un saules svelmes varā.