Tukšajās, nelīdzenajās ielās starp aizslēģotajām mājām lāgiem uzbrāzmoja vējš, saceldams gurdenus putekļu stabus, kas, mirkli virpuļojuši, sabruka un gausi nosēdās zemē.
Kad, lēni braukdami, bijām nokļuvuši tur, kur, pēc n/ūsu domām, vajadzēja būt pilsētas centram, redzējām vienīgi kādu suni, kas mundri rikšoja savu ceļu, un ielas vidū aptupušos bērnu, kurš šķita iegrimis kādā noslēpumainā rotaļā. Bet tad, nogriezušies ap stūri, pārsteigti ieraudzījām jātnieku, kas lēni klidzināja pa ielu uz priekšu; viņa izskats bija tik nožēlojams, it kā viņš vienīgais būtu palicis dzīvs pēc briesmīgas katastrofas.
Kad apturējām mašīnu, jātnieks pievilka pavadu un mūs pieklājīgi sveicināja, tad, tuvāk par mums nepainteresējies, parādīja ceļu uz abām pilsētas viesnīcām.
Izrādījās, ka tās atrodas vienotrai pretī un no ārpuses ir vienādi nepievilcīgas; pametuši gaisā naudas gabalu, izšķīrāmies, kurā iet iekšā.
Viesnīcas bārā mēs sastapām tās īpašnieku. Viņš Izskatījās tā, it kā nupat būtu pārcietis smagu zaudējumu, negribīgi atbildēja, ka istabas esot gan, un aizveda mūs pa šauriem gaiteņiem uz trim mazām, netīrām istabelēm.