Dikijs, atgrūdis pakausī savu mednieka cepuri, stāvēja istabas vidū un vilka nost baltos cimdus, klīrīgā izsmalcinātībā blenzdams uz izgulēto gultu un netīri pelēko veļu.
Vai zināt, Džerij, — viņš nopietni teica, — tā ir pati draņķīgākā viesnīca, kādu vien var vēlēties.
Ceru, jūs nevēlēsieties vēl ko draņķīgāku, — es atteicu.
Pēc brīža mēs atgriezāmies bārā, lai kaut ko iedzertu un sagaidītu kapteini Hiri, par kuru mums bija stāstīts, ka viņš labi pazīstot Puerto Deseado pingvīnu koloniju.
Mēs apsēdāmies pie galdiņa un sūcām dzērienus, ar interesi vērodami pārējos bāra apmeklētājus. Tie pa lielākai daļai bija ļoti veci vīri garām, nokarenām ūsām, viņu brūnās sejas bija vēju ārdētas un grumbu izvagotas. Viņi sēdēja nelielos pulciņos, it kā būtu šai netīrajā bārā ieradušies tikai tāpēc, lai nosistu laiku, un, noliekušies pār mazām konjaka vai vīna glāzītēm, stīvi blenza tajās, gaidīdami, kad beidzot nostās vējš, zinādami, ka tas nenostās.
Dikijs, galanti smēķēdams cigareti, apskatīja apkvēpušās sienas, noputējušo pudeļu rindas un piemīdīto grīdu, uz kuras bija vismaz divdesmit gadu veca netīrumu kārta.
Tas tik ir bārs! — viņš man sacīja.