— Ne pārāk omulīgs, ko?
Vecs-… tas izskatās ļoti vecs, — Dikijs turpināja,- raudzīdamies apkārt. — Zināt, Džerij, bārs ir tik vecs, ka, jādomā, pat mušām te jau uzaugušas bārdas.
Piepeši atvērās durvis, telpā ievirmoja auksta gaisa plūsma, vecie vīri pavērsa augšup trulos reptiļu skatienus — ienāca kapteinis Hiri. Tas bija liela auguma plecīgs vīrs gaišiem matiem, glītu, diezgan pareizi veidotu seju un tik izteiksmīgām, zilām acīm, kādas es nekad nebiju redzējis. Nosaucis savu vārdu, sasveicinājies viņš apsēdās pie mūsu galda, bērnišķīgi laipnās acis raudzījās uz mums tik jautri, ka acumirklī izzuda nospiedošā atmosfēra, kas valdīja bārā, un mēs jutām,
ka atgriežas prieks un enerģija. Vispirms mazliet iedzērām, tad kapteinis Hiri sadabūja lielu karšu rulli, izklāja kartes uz galda, un mēs sākām tās pētīt.
Pingvīni, kapteinis sacīja, domīgi vilkdams ar pirkstu pa karti. »— Te, lūk, ir vislabākā kolonija… pati labakā un lielākā, bet man šķiet, ka tas nu gan jums būs mazliet par tālu, vai ne?
Tā patālāk ir, — es piekritu. — Mēs negribētu doties tik tālu uz dienvidiem. Tas prasītu pārāk daudz laika. Cerēju, ka mēs atradīsim kādu koloniju Deseado tuvumā.
Tāda kolonija ir, — kapteinis sacīja, kā burvis jaukdams kartes, un izvilka vienu no kaudzes. — Lūk, skatieties šeit, šajā punktā… tas būs apmēram četru stundu braucienā no Deseado… visgarām līča piekrastei.