Man nebija prātā domas par pašnāvību, tāpēc es atteicos pilsētā vadīt mašīnu, un mūsu apvidus mašīna traucās pa nāves nicinātāju avēniju ar Hosefinu pie stūres. Hosefina, šī augumā sīkā meiča ar cirtainiem, kastaņbrūniem matiem un lielām, brūnām acīm, spēja ar savu smaidu kā ar prožektoru no divdesmit soļu atstatuma apžilbināt pat visnepieejamāko vīrieti.
Man blakus sēdēja Mersedesa, liela auguma slaida gaišmate zilām acīm; parasti Mersedesa rādīja tādu
seju, it kā nespētu mušu no deguna nodzīt, bet īstenībā aiz šis mānīgās izteiksmes slēpās dzelžaina griba un sīksta neatlaidība iecerētā mērķa sasniegšanā. Šīs divas meitenes bija daļa no manas privātās skaistā dzimuma armijas, kuru es izmantoju cīņā pret Argentīnas ierēdņu birokrātismu.
&obrīd mēs tuvojāmies kādai maslvai ēkai, kas pēc sava ārējā izskata varētu būt Panteona un reihstāga hibrīds, kura varenajās iekšās slēpās Argentīnā briesmīgākais veselā saprāta un brīvības ienaidnieks —• aduana jeb muita.
Kad es tur ierados pirms apmēram trim nedēļām, muitas ierēdņi bez iebildumiem atļāva