man ievest vērtī­gus iekārtas priekšmetus, kā kinokameras, filmas, apvi­dus mašīnu un citas mantas, kas būtu apliekamas ar augstu muitas nodevu, taču kaut kāda visuvarenajam un aduanas gaišajiem prātiem vien zināma iemesla dēļ konfiscēja visus manus tiklus, slazdus, būru režģus un dažādus citus nevērtīgus, bet kolekcionāram nepiecie­šamus piederumus.

Mersedesa, Hosefina un es jau trīs nedēļas katru dienu nīkstam aduanas ietilpīgajās dzīlēs, kur mūs ar pulksteņa mehānisma rugularitāti raida no nodaļas uz nodaļu — ar regularitāti, kas ir tik monotona un bezce­rīga, ka nopietni jābaidās, vai nesajuksim prātā.

Kamēr Hosefina lavierēja starp gājējiem — turklāt lavierēja tā, ka es jutu, man vēders raujas čokurā, — Mersedesa mani bažīgi vēroja.

Kā jūtaties šodien, Džerij?

Brīnišķīgi, nu, teiksim, burvīgi, — es sarūgti­nāts atbildēju, -— nespēju iedomāties neko jaukāku kā piecelties tik skaistā rītā kā šodien un apzināties, ka man priekšā visa saules pilnā diena, kas jāveltī tam, lai vēl sirsnīgāk iedraudzētos ar muitniekiem.

i— Nu, lūdzu, tā nerunājiet, — Mersedesa sacīja, — jūs man apsolījāt, ka nezaudēsiet savaldību, —- ar to taču nekas nav līdzēts,

Protams, līdzēts nav, bet kļūst tomēr vieglāk. Ja mums atkal liks pusstundu gaidīt pie kāda kabineta durvīm, lai pēc tam tā iemītnieks paziņotu, ka mūsu lieta neattiecas uz viņa nodaļu un mums jāgriežas istabā numurs septiņi simti četri, zvēru jums: es vairs nespēšu par sevi atbildēt.