Lieliski! — es priecīgi iesaucos. — Tas ir īstais attālums.
Par vienu gan neesmu pilnīgi drošs, — kapteinis turpināja, pievērsdams man norūpējušos zilo acu skatienu. — Vai tur būs diezgan putnu jūsu vajadzībām… nu, fotografēšanai.
Jā, jā, — es domīgi sacīju, — man vajag krietni daudz. Cik pingvīnu ir šajā kolonijā?
Aptuveni rēķinot, kāds miljons būs, — kapteinis Hiri atbildēja. — Pietiks?
Es lūkojos viņā vaļēju muti. Nē, šis vīrs nejokoja. Viņš nudien domāja, ka miljons pingvīnu man būs par maz!
Liekas — ar miljonu pietiks, — es teicu. — Tādā pulkā ceru atrast dažus fotogēniskus eksemplārus. Sakiet — vai viņi visi ir vienuviet vai izkaisīti?
Liekas — apmēram puse vai trīs ceturtdaļas koncentrētas šeit, — viņš sacīja, bakstīdams ar pirkstu kartē. — Pārējie izkaisīti gar visu piekrasti, lūk, šeit.
Tas nu būtu lieliski. Bet vai tur var ierīkot nometni?
Ak tā! — kapteinis Hiri atsaucās. — Tas nav tik vienkārši. Bet, pag, te ir mana drauga senjora Uiči estansija. Pašlaik viņš tur neuzturas. Bet, ja mēs pie viņa aizietu un aprunātos, var gadīties, ka viņš atļaus jums apmesties savā estansijā. Redziet, tas ir apmēram
divi kilometri no galvenās kolonijas, tā jums būtu laba apmešanās vieta.
— Tā būtu brīnišķīga vieta! — es sajūsmināts izsau-
cos. —, Kad mēs varam satikties ar senjoru Uiči?
Kapteinis ielūkojās rokas pulkstenī un aplēsa laiku,