— Ja vēlaties, varam iet pie viņa tūlīt, — Hiri teica.
— Labi! — es atbildēju un iztukšoju glāzi. — Iesim!
Uiči māja atradās Deseado nomalē, un pats Uiči, kad
kapteinis Hiri bija mūs iepazīstinājis, man tūlīt iepati-
kās. Viņš bija maza auguma, drukns, ar vēja nobrūni-
nātu seju, ļoti melniem matiem, biezām, melnām uz acīm un tādām pašām ūsām, acis tumšbrūnas, jautras un labsirdīgas, ar sīkām krunciņām kaktiņos. Uiči kustības un runa pauda mieru un nosvērtību, kas iedvesa
uzticēšanos. Viņš stāvēja klusēdams, kamēr Hiri skaidroja mūsu vajadzību, un brīžiem it kā vērtēdams paraudzījās manī. Tad viņš šo to pajautāja un beidzot, man par bezgalīgu atvieglojumu, pastiepa pretī roku un vēlīgi pasmaidīja.
Senjors Uiči atļauj jums apmesties viņa estan- sijā, — Hiri sacīja, — un viņš pats jūs uz turieni pavadīs, lai parādītu labākās pingvīnu vietas.
Tiešām laipni no senjora Uiči… esam viņam ļoti pateicīgi, — es bildu. — Vai mēs varētu doties ceļā rīt pēcpusdienā, kad būšu aizvadījis uz lidmašīnu savu draugu?
Si, si, i como no?1 — Uiči atbildēja, kad viņam pārtulkoja. Mēs vienojāmies satikties nākamajā dienā pēc otrajām brokastīm, pēc tam kad būšu pavadījis Dikiju uz lidmašīnu, kas viņu nogādās Buenosairesā.