Tovakar visi kopā sēdējām mūsu viesnīcas nožēlojamā bārā pie dzērienu glāzēm un ar skumjām domājām par to, ka nākamajā dienā Dikijs mūs atstās. Viņš patiešām izrādījās interesants, jautrs ceļabiedrs, kas bez kurnēšanas bija pacietis visas neērtības un visā brauciena laikā centies uzturēt mums možu garastāvokli gan ar jokiem, asprātīgām replikām, gan ar jautrajām argentīniešu dziesmiņām. Mēs zinājām, ka mums viņa pietrūks, un arī viņš pats izskatījās bēdīgs, ka spiests mūs atstāt tieši tad, kad ceļojums sāk kļūt interesants.
Negaidītā joie de vivre [7] uzplūdā viesnīcnieks bija ieslēdzis mazu radiouztvērēju, kas ar gudru ziņu bija novietots uz plaukta starp divām konjaka pudelēm. Radio skaļi gaudoja kādu bezgala garu, sērīgu tango, īstu kakafonijas paraugu. Klusēdami mēs to klausījāmies, līdz bija izskanējuši pēdējie izmisīgie kaucieni.
Par ko īsti dzied šai jaukajā gabaliņā, vai varat man pārtulkot? — es jautāju Marijai.
Tur dzied par kādu vīru, kas atklājis, ka viņa sieva ir slima ar tbc, — Marija skaidroja. — Viņš zaudējis darbu, un bērni cieš badu. Sieva ir pie miršanas. Viņš ļoti nobēdājies un jautā, kāda ir dzīves jēga.
Radio rāva vaļā jaunu gaudu dziesmu, kas skanēja gandrīz tāpat kā iepriekšējā. Kad tā bija beigusies, es jautājoši pacēlu acis uz Mariju.