Sī dziesma ir par vīru, kas tikko atklājis, ka sieva viņam neuzticīga, — Marija īgni tulkoja. — Viņš to ir nodūris. Viņu pakārs, un bērni paliks bez tēva un mātes. Arī šis vīrs ir satriekts un jautā, kāda bijusi dzīves jēga.
Gaisu satricinaja trešais refrens. Es lūkojos uz Mariju. Brīdi uzmanīgi klausījusies, viņa paraustīja plecus.
Tas pats.
Mēs visi reizē piecēlāmies no galda un gājām gulēt.
Otrā rītā agri Marija un es aizvedām Dikiju uz lidlauku, Sofija un Džekija pa to laiku apstaigāja visus trīs Deseado veikalus, lai sagādātu nepieciešamos pārtikas krājumus mūsu braucienam uz Uiči estansiju.
Lidlauks bija ierīkots uz samērā līdzena zemes gabala pilsētas nomalē, tā centrā pacēlās angārs, kas izskatījās kā kožu saēsts, jo daudzās vietās tam bija vaļēji dēļi, kas vējā šūpojās un grabēja. Vienīgās dzīvās būtnes šai lidlaukā bija trīs poniji, kas vientuļi plūca zāli.
Lidmašīnai vajadzēja pienākt jau pirms divdesmit minūtēm, bet arvien vēl no tās nebija ne miņas, un rnēs sākām domāt, ka galu galā Dikijam būs jāpaliek pie mums.
Tad pa putekļaino ceļu no pilsētas puses grabēdams steidzās šurp mazs kravas auto. Tas apstājās pie an« gāra, no tā izkāpa divi vīri garos haki krāsas mēte-
Jos, pēc izskata spriežot, amatpersonas. Viņi ilgt pētīja vēja rādītāju, tad palūkojās uz debesīm un sarauktām pierēm apspriedās. Ielūkojušies rokas pulksteņos, abi sāka staigāt šurp un turp.