Lidmašīna rūkdama aizlidoja, ponijs aizslāja atpakaļ uz.starta ceļu, bet mēs pagriezām automašīnas strupo degunu uz pilsētas pusi.
Pie Uiči mēs ieradāmies mazliet pēc divpadsmitiem, un viņš tūlīt sēdās pie stūres. Par to es no sirds nopriecājos, jo, kad bijām nobraukuši tikai dažas jūdzes aiz Deseado, nogriezāmies sānis no braucamā ceļa uz tikko manāmām riteņu sliedēm, kurām diezin vai varētu piešķirt godu saukties par ceļu. Brīžiem tās pilnīgi izzuda; ja man tad pašam vajadzētu vadīt mašīnu, es nezinātu, ko iesākt, bet Uiči stūrēja iekšā necaurejamā dzelkšņainu krūmu biezoknī, kur dzelkšņi, trīdamies gar mašīnas sāniem, griezīgi šņirkstēja kā pulks ļaunu vēstošu pekles garu; tad, kad bijām izlauzušies cauri, vājās sliedes atsākās no jauna. Citur tās ieveda tādā vietā, kas izrādījās par trīs pēdas dziļu izžuvušas upes gultni, tieši tik platu kā mūsu apvidus mašīna; mēs tad uzmanīgi braucām ar diviem riteņiem pa tās vienu un ar diviem pa otru krastu. Sīkākā kļūdīšanās — un mašīna iekristu ieplakā un tur neglābjami iestigtu.
Pamazām tuvojoties jūrai, apvidus mainījās. Tas vairs nebija līdzens, bet viegli viļņots, šur tur vējš bija nopūtis augsnes virskārtu un atsedzis lielus dzeltenus un rūsganus grants plankumus, kas rēgojās kā plikumi apvidus pūkainajā kažokā.