Sos maziem tuksnešiem līdzīgos zemes gabalus bija iecienījis kāds interesants dzīvnieks — Patagonijas zaķis; mēs tos vienmēr redzējām uz šiem saulē vizuļojošajiem grants laukumiem — dažreiz pāros vai grupiņās pa trim četriem. Tie bija savādi radījumi ar tādu kā nevīžīgi veidotu ķermeni. Patagonijas zaķiem bija parastais zaķa ģīmītis ar strupu purniņu, mazas, glītas truša austiņas, samērīga ķermeņa priekšdaļa ar slaidām kājiņām, bet pakaļējā daļa bija plata un muskuļaina, pakaļkājas spēcīgas. So zaķu anatomijā vispievilcīgākās šķita acis — lielas, tumšas un mirdzošas, garām, biezām skropstām. Zaķi gulšņāja uz grants, gozējās saulē, cēlā mierā iz- slējuši strupos purnus, un lūkojās tālē, atgādinādami Trafalgarskvēra lauvas miniatūrā. Viņi pielaida mūs diezgan tuvu sev klāt, tad piepeši garās skropstas liegi nolaidās pār acīm, un pārsteidzošā ātrumā zaķi uzrāvās sēdus.
Pagriezuši galvas un mūs mirkli uzlūkojuši, viņi lieliem, atsperīgiem lēcieniem dieba projām pretī saulē virmojošai tālei, baltie un melnie lāsumi uz viņu dibeniem vīdēja kā-bēgoši šaujammērķi.
Tuvojās vakars, saule slīga lejup, un tās slīpie stari piešķīra ainavai jaunas krāsas. Zemā dzeloņkrūmu audze iekrāsojās sarkani violeta, ugunssarkana un brūna. Grants laukumos plaiksnījās sarkani, rūsgani, balti un dzelteni raibumi.