Kad mēs, riteņiem čirkstot, braucām pāri vienam tādam daudzkrāsainam grants laukumam, pamanījām
pašā tā centrā melnu plankumu un, piebraukuši tuvāk, atklājām, ka tas ir liels bruņurupucis, kas ar šļūdoņa nepielūdzamo apņēmību šļūca pa karsto smilti uz priekšu. Mēs apturējām mašīnu un pacēlām bruņurupuci, bet šis rāpulis, negaidītās satikšanās pārbiedēts, izlaida lielu daudzumu urīna. Neizprotami — kā viņš šai izsusējušajā apvidū bija izmanījies atrast pietiekami mitruma, lai saražotu tik izšķērdīgā daudzumā šo savu aizsarglīdzekli. Lai nu kā, mēs viņu nokristījām par Etelbertu, ievietojām kravas kastē un braucām tālāk.
Līdz ar saulrietu viļņoto uzkalniņu virknes izbeidzās — un mēs, šķērsojuši pēdējo no tām, piebraucām pie kādas ieplakas, kas sākumā šķita sena ezera līdzens dibens. No visām pusēm to ciešā lokā ieslēdza zemi pauguri, īstenībā te bija izveidojusies tāda kā mazītiņa smilšu krātuve, kurā vējš no piekrastes pāri kalniem sadzina smiltis un saputināja tik biezā kārtā, ka zem tās bija iznīkusi visa veģetācija.