Kad mašīna dārdēdama brauca pāri šim līdzenajam smilšu klajumam, atstādama aiz sevis vēdekļveidīgu, baltu putekļu mākoni, tālumā, kalnu aizvējā, mēs ierau-
dzijām zaļu koku puduri — pirmos kokus kopš izbraukšanas no Deseado. Piebraukuši tuvāk, redzējām, ka šī mazā zaļo koku oāze apjozta ar glītu, baltu sētu, bet tās centrā koku ēnā paceļas skaista spilgti zilā un baltā krāsā nokrāsota koka māja.
Mums pretī iznāca divi Uiči peoni — mežonīga izskata cilvēki, ģērbušies bombachas un noplīsušos kreklos, viņiem bija gari, melni mati un tumšas, dzirkstošas acis. Peoni palīdzēja izkraut mūsu ierīces un piederumus un ienest mājā; kamēr mēs izsaiņojām mantas un mazgājāmies, viņi ar Uiči aizgāja nokaut aitu, lai pagatavotu mums par godu asado1. Uzkalna virsotnē, kur atradās māja, Uiči bija ierīkojis īpašu asado vietu. Asado pagatavošanai vajadzēja spēcīgu uguni, bet Patagonijas nepārtrauktajā brāzmainajā vējā bija jāievēro vislielākā piesardzība, lai nebūtu jāpieredz, ka vējš sagrābj ugunskuru, paceļ gaisā un aizpūš projām, aizdedzinot sausos brikšņus, kas tad liesmo jūdzēm tālu visā apkārtnē. Lai tā nenotiktu, Uiči bija apstādījis laukumu uzkalna virsotnē ar cipresēm. Tām ļāva izaugt ap divpadsmit pēdu garām un tad apgrieza galotnes, lai koki ņemtos kuplumā. Cipreses bija iedēstītas tik tuvu cita citai, ka to zari savijās kopā un radās gandrīz necaurejams dzīvžogs. Tad Uiči tajā izcirta šauru eju uz laukuma centru un izveidoja apmēram divdesmit reiz divpadsmit pēdas lielu klajumu. Tā bija asado vieta; no visām pusēm to iekļāva biezas ciprešu sienas, te varēja droši kurināt ugunskuru.