Kamēr mazgājāmies un pārģērbāmies, aita jau bija nokauta un nodīrāta, bet laukā iestājusies tumsa; mēs devāmies uz asado vietu, kur viens no peoniem jau bija sakūris milzīgu ugunskuru. Tā tuvumā rēgojās garš zemē iedzīts miets, uz kura kā atvērta austere čurkstēdama cepās liela aita. Mēs atlaidāmies zemē ap ugunskuru un, iedzerdami sarkanvīnu, gaidījām mielastu.
Argentīnā esmu piedalījies daudzos asado vakaros, bet šis pirmais vakars Uiči estansijā vienmēr saglabāsies man atmiņā kā visjaukākais.
Brīnišķīga degošu žagaru smarža, kurai jaucas klāt ceptas gaļas aromāts, sārtu un oranžu liesmu atspulgi uz mūsu patvēruma sienām, brāzmaina, neganta vēja
' Asado (spāņu vai.) — uz iesma cepta vesela aita, auri; vējš sitas pret šīm sienām, bet, sapinies ciprešu zaros, noklust vājā nopūtā, un virs galvas nakts debesis, kur vizuļo zvaigznes un savu gaismu lej šaurs mēness sirpis… Tu iedzer malku viegla, silta sarkanvīna, pēc tam pasniedzies uz priekšu un nošņāp smaržīgu gaļas šķēli no brūnā, čurkstošā liemeņa, kas karājas tev pretī, iegremdē to asā etiķa, ķiploku un sarkano piparu mērcē un tad pikantu un sulīgu iebāz mutē v- jā, tas viss sagādāja īstu baudījumu.