Bet šodien mēs iesim pie senjora Garsijas, — Mēri sedesa sacīja ar tādu sejas izteiksmi, it kā apsolītu bērnam konfekti.
Es nošņācos.
—< Cik man zināms, šais trīs nedēļās muitā esam sastapušies vismaz ar četrpadsmit senjoriem Garsijām, Garsiju cilts te izrīkojas kā vecā ģimenes firmā. Gandrīz vai jādomā, ka visi mazie garsijēni piedzimst ar gumijas zīmodziņiem rokā, — es turpināju, arvien vai« rāk iekarsdams. — Kristībās viņiem dāvina izbalējušu svētā Martina [1] ģīmetni, lai izauguši viņi to piekārtu pie sienas savos kabinetos.
Ziniet, mīļo Džerij, labāk būs, ja jūs paliksiet mašīnā, — Mersedesa sacīja.
Ak tā, vai gribat laupīt man prieku vēl pamatīgāk izpētīt Garsiju dzimtas ģenealoģiju?
Nu labi, nāciet ar, bet apsoliet man, ka neteiksiet ne vārda! — viņa sacīja, lūkodamās manī savām rudz- puķu zilajām acīm. — Lūdzu, Džerij, ne vārda!
Bet es taču nekad neko nerunāju, — es protestēju, — ja es tiešām kādreiz pateiktu, ko domāju, visai šai ēkai būtu jāuzsprāgst gaisā.
Un kā bija todien, kad jūs teicāt, ka diktatūras laikā varējāt savas lietas netraucēti ievest un izvest, bet tagad, kad mums ir demokrātija, ar jums apejoties kā ar kontrabandistu?
Nu, tā jau ir patiesība. Cilvēkam taču būs brīv izteikt savas domas pat demokrātiskā iekārtā, kā jums liekas?