Drīz' vien mūsu uzbrukumi cepetim apsīka. Uiči vēl iedzēra mazliet vīna, noslaucīja ar delnu lūpas un pāri kvēlojošām oglēm, kas gulēja zemē kā milzīgs saulriets, raidīja man starojošu smaidu.
tManana [8] , — viņš laipni jautāja, —- iesim lūkot pinguinos?
Si, si, — es gurdi atsaucos un kā negausis vēlreiz paliecos uz priekšu, lai nogrieztu no dziestošajām cepeša paliekām kraukšķošu gabalu, — manana pin- guinos.
VESELA JŪRA VIESMĪĻU
Tas bija drosmīgs putns; atkāpdamies lidz pašai jūrai, viņš mani nemitigi kaustīja un dzina projām.
Čārlzs Darvins, Ceļojums ar kuģi «Bīgls»
Otrā rītā, vēl pirms gaismas, mani pamodināja Uiči rosīšanās pa virtuvi: viņš klusi svilpoja, skandināja kafijas kannu un tases, saudzīgi pūlēdamies aizdzīt mums miegu. Es uz to reaģēju, vēl dziļāk palīzdams zem gaišbrūno, mīksto un silto gvanako ādu kaudzes lielajā divguļamajā gultā, kur mēs abi ar Džekiju bijām ērti iekārtojušies. Tad, mirkli padomājis, nospriedu citādi: ja Uiči piecēlies, jāceļas arī man, kaut vai tāpēc vien, lai ari pārējos dabūtu no gultām ārā.
Un tā, dziļi ievilcis elpu, es nometu apsegus un veikli Izlēcu no gultas.