Reti gan man nācies kaut ko vēl vai­rāk nožēlot — es jutos tā, it kā nupat būtu iznācis no katlu mājas un ielēcis kalnu upē. Klabošiem zobiem uzģērbu visas drēbes, kādas varēju sadabūt, un ieklumburoju virtuvē. Uiči man uzsmaidīja un pamāja ar galvu; saprazdams, kā es jūtos, viņš ielēja lielā tasē

mazliet konjaka, pēc tam piepildīja to ar kūpošu kafiju un pasniedza maft. Pēc brīža sasilis, es nometu vienu no trim puloveriem, kurus biju apvilcis, un ļaunā priekā modināju pārējos gulētājus.

Sadzērušies kafiju ar konjaku, bāli dzeltenā rītausmā braucām uz pingvīnu vietu.

Ceļā automašīnas priekšā pulciņos bēguļoja aitas truliem, muļķīgiem purniem, skrienot lēkāja un kratījās viņu vilna. Kādā vietā mēs pabraucām garām seklam, garam lietus ūdens dīķim, kas bija izveidojies iežmaugā starp diviem nelieliem pauguriem, dīķmalā barojās seši flamingi, sāTti kā ciklamenu pumpuri.

Bijām braukuši apmēram stundas ceturksnī, kad Uiči nogrieza mašīnu sānis un vadīja to tālāk bez ceļa uz kādu nolaidenu uzkalnu. Tuvojoties tā virsotnei, Uiči pagriezās pret mani un pasmaidīja.

— Ahora, — viņš teica, — ahora tos pinguinos. [9]

Mēs sasniedzām kalna kori, un tur bija pingvīnu ko­lonija.

Priekšā izbeidzās zemie, brūnie dzeloņkrūmi, to vietā bija plašs smiltājs ar saules karstumā' saplaisājušu