virskārtu. No jūras šo smilšu tuksnesi šķira puslokveī- dīga baltu kāpu rinda; kāpas bija ļoti stāvas, ap divsimt pēdu augstas.
Te, šajā tuksnesī, ko no vēja sargāja kāpu ieloks, pingvīni bija uzcēluši savu pilsētu. Cik tālu sniedza acs, it visur zemē bija izkārpītas ligzdalas, citas pavisam seklas — tikai nelieli, smiltīs izkasīti iedobumiņi, citas vairākas pēdas dziļas. Ligzdalas vērta klajumu līdzīgu Mēness virsmas gabaliņam, ko var redzēt spēcīgā teleskopā. Starp ligzdalām gāzelīgi rosījās lielākā pingvīnu kolonija, kādu līdz šim biju redzējis; tā bija kā vesela jūra mazītiņu viesmīļu, kas sagumuši, it kā visu mūžu nesuši pārpildītas paplātes, cienīgi staigāja šurpu turpu. Pingvīnu bija neaptverams daudzums, līdz pašam apvārsnim tie mirgoja svelmainajā dūmakā kā melnbalti punktiņi. Tas bija aizraujošs skats.
Mēs lēnām braucām caur brikšņiem, līdz sasniedzām šī milzīgā ligzdalu lauka malu, tad apturējām mašīnu un izkāpām. Stāvējām un vērojām pingvīnus, arī viņi stāvēja un bijīgi, ar lielu interesi uzlūkoja mūs. Kamēr palikām mašīnas tuvumā, pingvīni neizrādīja baiļu. Vairums, protams, bija pieaugušie putni, bet katrā ligzdalā_ tupēja viens vai divi cāļa pūkām klāti jaunie pingvīnēni, kuri pētīja mūs lielām, tumšām, it kā valgam acīm; putnēni atgādināja mazus, kautrīgus resnu-