ļus, kas ietērpušies pārāk lielos sudrablapsu kažokos. Pieaugušajiem pingvīniem, kuri staigāja spodros un glītos melnbaltos uzvalkos, pie knābja pamatnes vīdēja sarkana pasekste, bet acīs zalgoja alkatīgs spožums — kā ielu tirgotājiem. Kad tuvojāmies pieaugušajiem putniem, tie kāpās atpakaļ uz ligzdām un bez mitas brīdinoši mētāja galvu no vienas puses uz otru, līdz beidzot mēs tiem droši vien sākām rādīties ar kājām gaisā. Ja pingvīniem piegāja pārāk tuvu, tie atmuguriski iestebe- rēja ligzdalās un, arvien vēl grozīdami galvas, pamazām tajās nozuda. Mazuļi turpretim atļāva pieiet sev četras piecas pēdas tuvu, bet tad viņu nervi neizturēja — viņi piepeši apsviedās un ienira ligzdās, tad mēs redzējām vairs tikai pūkainos dibentiņus un trīcošās kājeles.
Milzīgās kolonijas rosīšanās un klaigas mūs sākumā mulsināja. Nepārtrauktajai vēja zuzēšanai skanēja cauri mazo pingvīnu nerimtīgā čiepstēšana un pieaugušo putnu skaļie, gari stieptie, ēzeļu brēcieniem līdzīgie ķērcieni; stīvi izslējušies, plati izplestiem spārniem, knābjus pavērsuši pret zilgajām debesīm, lielie putni iz- ķērca savu prieku un gaviles.