Vis­pirms viņiem vajadzēja izlaipot cauri plašajam ligzdalu klājienam, kas veidoja pingvīnu pilsētu; kad putni sa­sniedza tā malu — priekšpilsētas, viņi bija pienākuši pie smilšu tuksneša, kas ar savu karstumā sacietējušo un saplaisājušo virskārtu atgādināja milzīgas salieka­mās bildes.

Smiltis šai tuksnesī jau no agra rīta bija tik karstas, ka tām tikko varēja pieskarties, un tomēr pingvīni, paš­aizliedzīgi pildīdami savu pienākumu, lumpačoja tām pāri, bieži it kā transā apstādamies, lai atņemtu elpu. Sis pārgājiens ilga apmēram pusstundu. Bet, kad putni nonāca tuksneša viņā malā, priekšā pacēlās jauns šķēr­slis — smilšu kāpas. Kā sniegbaltu Himalaju grēda kāpas slējās divsimt pēdu augstumā pāri putnu sīkajiem augumiem, un to stāvās nogāzes sastāvēja no smalkām, birstošām smiltīm. Mums nebija viegli tikt pāri šīm kāpām, bet putnam ar tik nepiemērotu ķermeņa uzbūvi kā pingvīnam tas noteikti bija vēl daudz grūtāk.

Sasnieguši kāpas, pingvīni apstājās un minūtes des-

mit atpūtās. Daži tāpat vien aptupās un pasēdēja smil­tīs, citi novēlās garšļaukus uz vēdera un gulēja elsdami. Atpūtušies pingvīni stingri nostājās uz kājām un sāka kāpt. Viņi kāpa strauji, izlikdami visus spēkus, acīm­redzot cenzdamies grūtāko posmu pārvarēt pēc iespējas ātrāk.