Tomēr straujais kāpiens nebija ilgs, tas apsika jau tad, kad bija pārvarēta tikai ceturtā daļa nogāzes; pingvīnu spēki bija izsīkuši, putni kāpa aizvien lēnāk un biežāk atpūtās. Bet nogāze kļuva arvien stāvāka un stāvāka, tagad pingvīniem vajadzēja likties guļus uz vēdera un rāpties tālāk kalnup, piepalīdzot ar spārniem. Tad sekoja pēdējais spēku sasprindzinājums, izrāviens — un pingvīni laimīgi sasniedza virsotni; tur viņi piecēlās stāvus un sajūsmā izplivināja spārnus, tad atkal atlaidās garšļaukus uz vēdera un minūtes desmit atpūtās. Viņi bija veikuši pusceļu un, gulēdami garajā, kā naža asmens šaurajā kāpas korē, redzēja pusjūdzi atstatu zvīļojam jūru, no kuras dvesmoja vilinošs vēsums. Bet, pirms putni sasniedza jūru, vēl bija jātiek zemē pa kāpas pretējo nogāzi, ceturtdaļjūdzi jālaužas cauri briksnājam un jāpāriet daži simti jardu pa oļainu liedagu.
Nokāpšana pingvīniem, protams, nesagādāja nekādas grūtības, viņi to veica divējādi, un abi veidi bija vienlīdz interesanti. Pingvīni vai nu sāka kāpt zemē ļoti mierīgi, tad, kāpai kļūstot stāvākai, arvien ātrāk un ātrāk, līdz beidzot lēkšoja klupšus krišus, vai arī laidās zemē uz vēdera, airēdamies ar kājām un spārniem, it kā peldēdami pa smilšu virskārtu. Kā ar vienu, tā ar otru paņēmienu, mazas smalku smilšu lavīnas apņemti, putni sasniedza kāpas pamatni, nostājās uz kājām, nopurinājās un nesatricināmā apņēmībā devās cauri brikšņiem uz liedagu.