Bet tieši šie pāris simti jardu viņiem, šķiet, bija visgrūtākie. Jau turpat klāt jūra, zila, zvī­ļojoša tā vilinoši šalc un skalojas gar krastu, bet, lai nokļūtu pie tās, pingvīniem vēl jādzen savi nogurušie ķermeņi pāri akmeņainajam liedagam, kur zem kājām čirkstēdami veļas oļi un grūti noturēt līdzsvaru.

Galu galā arī šis šķērslis tika pārvarēts, un atliku­šās pāris pēdas putni, dīvaini pieliekušies, noskrēja skriešus, tad uzreiz saslējās un metās aukstajā ūdenī. Kādas desmit minūtes pingvīni nevaldāmā līksmē nira un virpuļoja saulē margojošos viļņos, izskalodami no

galvas un spārniem smiltis un putekļus, vēcinādami kaistošās, savainotās kājas, griezdamies un lēkādami, te pazuzdami zem ūdens, te atkal kā korķi izšaudamies virspusē.

Caurcaurēm atsvaidzinājušies, putni sāka zveju, savu neatliekamo pienākumu, viņus nebiedēja grūtais atpa­kaļceļš no jūras līdz ligzdalām, kad atnesto barību va­rēs nodot izsalkušajiem bērniem.

Tikko pingvīni, zivju pieēdušies, bija veikuši sūro atpakaļceļu pāri karstajam smiltājam līdz kolonijai, tū­līt lielā steigā vajadzēja barot rijīgos mazuļus.