Arī šajā grūtajā darbā, kas atgādināja gan boksu, gan cīņas sportu, varēja raudzīties ar neatslābstošu interesi.
Vienas pingvīnu ģimenes ligzdala atradās tuvu tai vietai, kur mēs ik dienas piebraucām apvidus mašīnu, un abi vecie pingvīni, kā arī viņu bērni bija tā apraduši ar mūsu klātbūtni, ka varējām turpat apmesties un filmēt no apmēram divdesmit piecu pēdu atstatuma; tā mums radās iespēja novērot ēdināšanas procesu visos sīkumos.
Kad pingvīnu ģimenes apgādnieks pienāca pie kolo-
nijas, viņam tūlīt bruka virsū vairāki tūkstoši jauno pingvīnu; šie uzbrukumi bija jāatvaira, tikai tad viņš varēja nokļūt pie savas ligzdalas un mazuļiem. Jaunie pingvīni lenca un grūstīja lielo putnu cerībā, ka tas atrīs barību. Lielais pingvīns centās aizbēgt no resnajiem pūkainiem, kā prasmīgs centra uzbrucējs futbola laukumā mānīgi lavierējot šurpu turpu.
Barības nesēja ce|ojums parasti beidzās pie ligzdalas, bet pat līdz turienei viņu neatlaidīgi vajāja divi lei trīs svešie jaunuļi, spītīgi ieņēmuši galvā panākt, lai
lielais putns atrij barību. Kad mājas bija klāt, arī putna
pacietībai pienāca gals; viņš grieza krūti pretī saviem vajātājiem un sāka tos pārmācīt, knābdams tik sparīgi,