ka lieliem kušķiem izplūca viņu mīkstās cāļu dūnas,
un tās, pacēlušās gaisā, lidinājās virs kolonijas kā pie-
neņu pūkas.
Atbrīvojies no svešajiem cāļiem, lielais pingvīns nu
varēja noņemties ar savējiem, kuri viņam tagad bruka virsū tikpat neatlaidīgi kā pirmāk citi jaunie pingvīni,
aiz nepacietības un izsalkuma skaļi, aizsmakuši čiepstē-
dami. Pingvīns aptupās ligzdas priekšā un, dziļdomīgi
raudzīdamies uz savām kājām, ar ķermeni izdarīja īpašas kustības, it kā lai apspiestu mokošu žagošanos. To redzot, jaunie pingvīni sāka līksmi, satraukti rosīties: izgrūda griezīgus, aizsmakušus ķērcienus, neprātīgi vēcināja spārnus, cieši piespiedās pie barības devēja, stiepa uz augšu knābīšus un klaudzināja ar tiem pret lielā pingvīna knābi. Tas turpinājās apmēram trīsdesmit sekundes, tad lielais pingvīns piepeši ar dziļu atvieglojumu spēcīgi atrija un iebāza savu knābi pēc kārtas jauno putnēnu vaļējos knābīšos tik dziļi, ka šķita — viņš to nekad vairs neizvilks ārā. Mazuļi apmierināti, tomēr no šīs pirmās porcijas vēl līdz kaklam nepiepildīti, apsēdās uz apaļajiem dibentiņiem un kādu brīdi it kā kaut ko pārdomāja; barības devējs šo laiciņu izmantoja, lai uz ātru roku iztīrītu un nogludinātu savu uzvalku; viņš rūpīgi saposa krūšu spalvas, nolasīja no kājām sīkus gruzīšus un, kaut ko izkniebdams, pārlaida knābi visgarām spārniem.