Visas šīs trīs nedēļas neesam darījuši neko citu kā vien cīnījušies ar garīgi atpalikušajiem indivīdiem, kādi ir muitnieki, starp kuriem laikam gan neviens nav spējīgs pateikt ko citu, izņemot to, ka jāiet tālāk pa gaiteni pie senjora Garsijas. Esmu veltīgi izšķiedis trīs nedēļas dārgā laika, kad būtu varējis filmēt un vākt dzīvniekus.

Roku… roku!.., — Hosefina piepeši skaļā balsī iesaucās.

Es izbāzu roku pa mašīnas logu, un, bremzēm kaucot, joņojošo automobiļu rinda aizmugurē nodrebēdama ap­stājās, bet Hosefina spēji iegrieza apvidus mašīnu šķērsielā. Aiz muguras pamazām noklusa nikni bļā­vieni, starp kuriem varēja saklausīt vārdu « animal!» [2] .

Hosefina, lūdzu, brīdiniet mūs laikus, kad nākošo reizi izdarīsiet pagriezienu! — es sacīju.

Hosefina apveltīja mani ar savu apburošo smaidu.

—< Kāpēc? — viņa vientiesīgi jautāja.

—- Nu tā, drošības pēc. Mums būs iespēja sagatavo­ties, pirms stājamies sava radītāja priekšā.

Bet jūs taču nekad neesat piedzīvojis avāriju, kad es esmu pie stūres, vai nav tiesa? — viņa sacīja.

Tiesa gan, bet, manuprāt, tas ir tikai laika jau­tājums.

Ar četrdesmit jūdžu ātrumu stundā mēs cēlā gaitā šķērsojām ielu krustojumu, un taksometram, kas joņoja šurp no pretējās puses, bija jālaiž darbā bremzes, lai neietriektos mums sānos.