Tad, saliecies uz priekšu gluži kā cilvēks, kas mēģina sasniegt kāju pirkstus, spārnus izpletis aizmugurē, pingvīns plati atvēra knābi un nožāvāj'ās. Tagad viņš iegrima it kā transā, kādā viņa mazuļi atradās kopš dažām minūtēm. Apmēram piecas minūtes valdīja miers, tad piepeši lielais pin­gvīns atkal uzsāka dīvainās žagošanās kustības, un tūlīt izcēlās kņada. Mazie uztrūkās no gremošanu vei­cinošās sapņainības un no jauna apstāja savu barības devēju, katrs cenzdamies pirmais pastiept pretī atplesto knābīti. Un atkal barotājs visiem pēc kārtas bāza mutē savu knābi, iegrūda to dziļi, dziļi, vai līdz pašai put-

nēna sirdij, pēc tam mazajiem no jauna uzmācās snau­diens.

Pingvīnu ģimeni, lielos un mazos, kuru ligzdala at­radās netālu no tās vietas, kur mēs filmējām ēdināša­nas procesu, ērtības labad nosaucām par Džonsiem. Pie paša Džonsu mājokļa kādā citā ligzdalā mita viens pats mazītiņš un galīgi panīcis pingvīnēns, to mēs no­kristījām par Henrietu Vakantumu.

Henrietai trūka vecāku mīlestības. Viņas vecāki, ma­nuprāt, bija vai nu pārāk neveikli, vai arī gluži vien­kārši slinki, jo, lai apgādātu Henrietu ar barību, viņi patērēja divreiz vairāk laika nekā citi pingvīni, turklāt viņi to atrija tik mazām porcijām, ka Henrieta bija mūždien izbadējusies.