Henrietas vecāku paradumus labi raksturoja netīrā, nolaistā ligzdala, kas bija tikai mazs, sekls smiltīs izkārpīts iedobumiņš, tikko pietiekams, kur Henrietai patverties sliktā laikā; šī ligzdala krasi atšķī­rās no rūpīgi izraktās, dziļās Džonsu ģimenes mājas. Tāpēc nebija ko brīnīties, ka Henrietas lielajās acīs vienmēr jautās izsalkums un nabaga putnēns bija pavi­sam panīcis un neapkopts; mums bija viņa žēl.

Henrietai pastāvīgi bija prātā ēšana, un, kad viens no Džonsu vecākiem ceļā uz savu kārtīgo ligzdalu gāja garām viņas ligzdai, viņa drosmīgi mēģināja to aizka­vēt un piespiest atrīt barību.

Sīs pūles parasti izrādījās veltīgas, un vienīgais, ko Henrieta ieguva par savu centību, bija nežēlīgi knābja cirtieni, no kuriem veseliem vīšķiem gaisā uzlidoja vi­ņas pūkas. Nabaga Henrieta tad vīlusies nogāja malā un žēlām acīm noskatījās, kā abi resnie Džonsu mazuļi kāri rija barību. Taču kādu dienu viņa nejauši atklāja, kā bez liekām nepatikšanām nočiept Džonsiem ēdamo. Henrieta pagaidīja, kamēr vecais Džonss uzsāka žago- šanās kustības, kas ievadīja atrīšanu, un, kad abi cāļi kā neprātīgi sāka dīdīties un virpuļot, vēcināt spārnus un aizsmakušās balsīs čiepstēt, viņa, uzmanīgi tuvoda­mās barotājam no mugurpuses, izšķirošajā brīdī tiem pievienojās.