Skaļi ieķērkusies, Henrieta plaši atpleta knābīti un pastiepa galvu pāri barotāja plecam,vai ari paslēpa to zem viņa spārna, taču vienmēr turēdamās lielā putna aizmugurē, lai paliktu nepazīta. Lielais Džonss, kuru grūstīja viņa paša jaunā paaudze, dziļā nopietnībā pūlēdamies atrīt veselu pintu garneļu,

nepamanīja, ka trokšņainajā juceklī, kas griezās ap viņu, iebāzusies vēl trešā galva. Kad svarīgais brīdis lē bija klāt, lielais Džonss iegrūda savu knābi pirmajā

atvērtajā knābītī, kas bija vistuvāk; šai brīdī pingvīns

atgādināja lidmašīnas pasažieri, kas, lidmašīnai ielido-

jot piecdesmitajā gaisa bedrē, izmisis tver mazo, brūno

papīra turziņu. Tikai tad, kad pēdējā spazma bija pāri

un lielais Džonss atkal varēja piegriezt vērību tam, kas

notika apkārt, viņš piepeši atskārta, ka barojis svešu

bērnu; nu Henrietai bija laiks dot ziņu lielajām, plaka­

najām pleznām, lai izbēgtu no Džonsa dusmām. Bet  pat tajās reizēs, kad viņa nepaguva tik ātri aizmukt un par savu blēdīšanos saņēma pamatīgas sukas, apmieri­nājuma izteiksme viņas acīs liecināja, ka pērienā bijis tā vērts.