Tai laikā, kad šo novadu tika apmeklējis Darvins, te vēl bija saglabājušās Patagonijas indiāņu atliekas, kas veltīgi pretojās kolonistiem un viņu karapūļiem, kuri tos nežēlīgi apkāva. Par šiem indiāņiem rakstīja, ka viņi esot pavisam primitīvi, īsti mežoņi, un viņos neesot nekā, kas pelnītu kaut drusciņu kristieša žēlsirdības. Tā Patagonijas indiāņi pazuda no zemes virsas tāpat kā daudzas dzīvnieku sugas, nonākušas kontaktā ar civilizācijas svētīgo ietekmi, un neviens, šķiet, pēc viņiem nesēroja.
Dažādos Argentīnas muzejos var aplūkot nedaudz viņu prasmīgo roku darināto priekšmetu (šķēpus, bultas u. c.) un neiztrūkstoši kadu lielu, drūmu gleznu, kuras nolūks parādīt indiāņu rakstura visnepievilcīgāko iezīmi — viņu tieksmi uz izvirtību. Ikvienā šādā gleznā attēlota grupa garmatainu mežonīga izskata indiāņu drasējam strauju rumaku mugurā; priekšgalā jāj viņu vadonis, sev priekšā pār segliem pārmetis balto sievieti caurspīdīgā ģērbā, ar tik kuplām krūtīm, kas padarītu domīgu dažu labu mūsdienu filmzvaigzni. It visos muzejos viena un tā pati bilde, mainījās vienīgi attēļoto indiāņu skaits un viņu upura krūšu apmēri.
Lai cik pievilcīga liktos šāda glezna, mani tomēr pārsteidza, ka tai blakus nekad nekarājās otra — ar līdzīgu saturu, kas attēlotu civilizēto balto cilvēku grupu auJojam projām ar valdzinošu indiāņu meiteni, kaut gan īstenībā tas notika tikpat bieži (ja ne vēl biežāk) kā balto sieviešu nolaupīšana. Vēsture tad tiktu