Sasodītais kretīns! — Hosefina klusu nolamājās.
Hosefina! Nelietojiet šādus izteicienus! — es dusmīgi aizrādīju.
Kāpēc ne? — viņa nevainīgi vaicāja. — Jūs arī tā runājat.
— Tas nav attaisnojums, — es bargi atbildēju.
— Bet kas šim teicieniņam vainas? — viņa irgājās. — Es zinu vēl citus .., sasodītais kretīns un …
Pietiek, pietiek, — es viņu nepacietīgi pārtraucu. — Ticu jau. Bet dieva dēļ tā nerunājiet, kad dzird jūsu māte, citādi viņa jums aizliegs vadīt manu mašīnu.
Ja darbā jāizmanto jaunu, skaistu sieviešu palīdzība, tam, izrādās, ir arī savas ēnas puses — es sevī nodomāju.
Ir jau tiesa, skaistules tev noburs pat putnu no zara, bet, kā redzams, viņas arī lieliski iegaumē īsākos piparotos anglosakšu lamu vārdus, ar kuriem reizēm esmu bijis spiests izlīdzēties dusmu brīžos.
Roku … roku! — Hosefina atkal iesaucās, un mēs šķērsojām ielu, atstādami aiz sevis satracinātu automašīnu jūkli, un apstājāmies pie aduanas drūmās fasādes.
Pēc trim stundām apdulluši, sāpošām kājām mēs at- kaMznacam uz ielas un krišus iekritām apvidus mašīna.
Kur tagad brauksim? — Hosefina gurdi jautāja.
Uz bāru, — es atteicu, — vienalga, uz kuru, gribu iedzert glāzi konjaka un dažas tabletes aspirīna.
Okei! — Hosefina atsaucās un iedarbināja motoru.