Rīt droši vien mums izdosies, — Mersedesa mundri teica, cenzdamās pacelt mūsu nošļukušo garastāvokli.
Klausieties, — es dzedri atbildēju, — no senjora Garsijas — lai svētīts viņa zilganais, skūtais smakrs un ar odekolonu slacītā pierei — bija tikpat daudz labuma, cik mironim no kompreses. Un jūs to zināt.
Nē, nē, Džerij! Garsija apsolīja mani rīt aizvest pie kāda augsti stāvoša aduanas ierēdņa.
Un kā to sauc? … Garsija?
Nē, tas ir kāds senjors Dante.
Cik piemērots vārds! Tikai cilvēks ar Dantes vārdu spēj palikt dzīvs šai Garsiju ellē.
Un jūs gandrīz visu sabojājāt, — Mersedesa pārmetoši piebilda, — vaicādams Garsijam, vai tas ir viņa tēva portrets. Jūs taču zinājāt, ka tas ir svētais Mārtiņš.
Nu jā, bet es jutu, ka jāpasaka kāda muļķība vai arī mana galva pārsprāgs kā ķirbis.
Hosefina apturēja apvidus mašīnu pie kāda bāra, un mēs, apsēdušies pie galdiņa ielas malā, drūmi klusēdami, sūcām savus dzērienus. Pamazām man izdevās atbrīvoties no dulnuma sajūtas, kāda mani vienmēr pārņēma aduanā, un es atkal spēju domāt par ko citu.
Vai varat man aizdot piecdesmit centus? — es ievaicājos Mersedesai. — Man jāpiezvana Marijai.
Kāpēc? — Mersedesa gribēja zināt.
Nu, ja jūs tas interesē — viņa apsolīja sameklēt kādu vietu, kur turēt tapiru. Uz viesnīcas jumta man to neatļauj.
Kas ir tapirs? — Hosefina ieinteresēta iejaucās.