Simtiem reižu saplosītais balons bij gatavs nogrem­dēt viņus bezdibenī! Bet liktenis saudzēja viņus dīvainiem piedzīvojumiem, un tā divdesmitajā martā, izbēguši no ģenerāļa Jūlisa Granta karaspēka ielenktās Ričmondas, viņi nu atradās septiņi tūkstoši jūdžu tālu no Virdžīnijas galvaspilsētas —« separātistu galvenās nometnes briesmīgā pilsoņu kara laikā. Viņu gaisa ceļojums bij ildzis piecas dienas.

Bet, lūk, kādos savādos apstākļos bij notikusi šī gūs­tekņu bēgšana, kura beidzās ar mums jau zināmo kata­strofu.

Tā paša 1865. gada februārī, kad ģenerālis Grants atkal reiz nesekmīgi mēģināja nejaušā uzbrukumā ieņemt Rič- mondu, vairāki viņa oficieri krita ienaidnieka rokās un tika aizvesti gūstā pilsētā. Starp tiem ievērojamākais bij no federālā galvenā štāba un saucās Sairess Smits.

Sairess Smits, dzimis Masačūsetsā, bij inženieris un ievē­rojams zinātnieks. Savienoto Valstu valdība viņam kara laikā bij uzticējusi pārzināt dzelzceļus, kuriem tik ārkār­tīgi svarīga stratēģiska nozīme. Tas bij ī«ts ziemeļameri- kānis, kaulains un izkaltis, četrdesmit piecus gadus vecs, jau sirmiem apcirptiem matiem un kuplām ūsām. Viņam bij skaista galva, it kā radīta attēlam bronzas medaļā, spul­gas acis, nopietna mute un militāro zinātņu vīra seja. Viens no tiem inženieriem, kas savas studijas iesāk ar āmuru un kapli, gluži kā tie ģenerāļi, kuri iesāk karjeru kā vienkārši kareivji.