Pagāja nakts no deviņpadsmitā uz divdesmito, bet pret rītu vētra vēl pieņēmās ar divkāršu spēku un niknumu. Aizlidot nebij iespējams.
Tajā dienā inženierim Sairesam Smitam kādā Ričmondas ielā pienāca klāt nepazīstams cilvēks. Tas bij jūrnieks Penkrofs, aptuveni trīsdesmit piecus vai četrdesmit gadus vecs, spēcīgi noaudzis, brūni nodedzis, spriganām, šaudīgām acīm, bet labsirdīgu seju. Šis Penkrofs arī bij ziemeļ- amerikānis, apbraukājis visas pasaules jūras, piedzīvojis visbrīnišķīgākās dēkas, kādas iespējamas radījumam ar divām kājām un bez spārniem. Lieki vēl teikt, ka viņš bij uzņēmīgs cilvēks, gatavs uz visu, it nekas viņu nevarēja ne pārsteigt, ne izbrīnīt. Šā gada sākumā Penkrofs bij ieradies Ričmondā nokārtot kādas darīšanas. Viņu pavadīja piecpadsmit gadus vecs jauneklis Herberts Brauns no Ņūdžersijas, kapteiņa dēls un bārenis, ko viņš mīlēja kā savu paša bērnu. Nepaguvis izkļūt no pilsētas pirmajā aplenkuma brīdī, viņš arī palika ieslēgts, skuma un nīka te un domāja tikai par to, kā aizbēgt. Viņam nebij svešs slavenā inženiera Sairesa Smita vārds. Viņš zināja, cik liela bij šā drosmīgā cilvēka nepacietība. Tajā diena viņš nevilcinājās pieiet tam klāt un uzrunāt bez liekiem ievadiem.