— Smita kungs, vai arī jums Ričmondā galīgi apnikusi?
Inženieris cieši paskatījās cilvēkā, kas viņu tā uzrunāja
un turklāt vēl paklusi piebilda:
— Smita kungs,, vai jūs gribat bēgt?
— Kad?… — inženieris strauji atsaucās. Var droši teikt, šie vārdi viņam paspruka tikai tāpēc, ka viņš vēl nebij iepazinis cilvēku, kas viņu tā uzrunāja.
Bet, vērīgi paraudzījies paļāvīgā jūrnieka sejā, inženieris nešaubījās, ka viņa priekšā ir godīgs cilvēks.
— Kas jūs esat? — viņš strupi vaicāja.
Penkrofs nosauca savu vārdu.
— Labi, — Sairess Smits atbildēja. — Un kādus līdzekļus jūs man ieteiksiet bēgšanai?
— Ar šo skaisto balonu, kas pamests gluži bez darba un, manuprāt, visai nepacietīgi mūs gaida!…
Jūrniekam nevajadzēja pabeigt teikumu. Inženieris bij sapratis no pirmā vārda. Viņš satvēra Penkrofu zem rokas un aizveda savā dzīvoklī.
Tur jūrnieks pārstāstīja savu patiesībā visai vienkāršo projektu. Mēģinājumā bij jāriskē tikai ar dzīvību. Taisnība, vīfesulis plosījās pilnā spēkā, bet tāds izveicīgs un drošsirdīgs inženieris kā Sairess Smits gan pratīs vadīt aerostatu. Ja viņš, Penkrofs, zinātu, kā ar to rīkoties, skaidrs, ka viņš ne mirkli nevilcinātos laisties prom kopā ar Herbertu. Viņš savā mūžā bij piedzīvojis pavisam citu ko, tāda vētra viņu nemaz nebiedēja.