Sairess Smits, ne vārda neteikdams, klausījās, ko teica jūrnieks, bet acis viņam kvēloja. Gaidītais gadījums nu bij klāt. Viņš nebij tas cilvēks, kas to palaistu garām. Projekts bij gan visai bīstams, tomēr paveicams. Par spīti visai uzraudzībai, nakts tumsā bij iespējams nokļūt līdz balonam, ierāpties laiviņā un tad pārgriezt virves, ar kurām tas piesiets! Zināms, viņus varēja pamanīt un nošaut, varēja arī palaimēties, un bez šā viesuļa… Bez šā viesuļa balons būtu jau aizbraucis un tik ilgi gaidītās nejaušības šajā acumirklī vairs nebūtu!
— Bet es nčesmu viens pats! … — Sairess Smits ieminējās. ^
— Cik cilvēku jūs gribat ņemt līdzi? — jūrnieks vaicāja.
— Divus: manu draugu Spiletu un kalpu Nebu.
— Tas būtu trīs, — Penkrofs teica, — bet kopā ar Herbertu un mani — pavisam pieci. Balons ir aprēķināts sešiem …
— Tad viss kārtībā, mēs braucam! — Sairess Smits noteica.
Balons nokrita smilktīs
Šis «mēs» zīmējās arī uz reportieri, bet tas nu nebūt nebij cilvēks, kas vilcinātos, un, kad viņam paziņoja pro-' jektu, Spilets piekrita bez iebilduma. Viņš tikai bij pārsteigts, ka tik vienkārša ideja viņam pašam nav ienākusi prātā. Nebs bij gatavs itin visur sekot savam kungam.
— Tātad šovakar, — Penkrofs noteica, — visi pieci mēs sāksim šo dīvaino ceļojumu!