Droši vien visi vēl atminēsies briesmīgo ziemeļaustrumu viesuli, kāds tajā gadā sacēlās dienas un nakts vienga- ruma laikā, kad barometrs bij nokrities līdz septiņi simti desmit milimetriem. Viesulis bez pārtraukuma plosījās no astoņpadsmitā līdz divdesmit sestajam martam. JTas nodarīja briesmīgus postījumus Amerikā, Eiropā un Āzijā, tūkstoš astoņi simti jūdžu platā joslā iešķērsu pāri ekvatoram no trīsdesmit piektās ziemeļu paralēles līdz pat četrdesmitajai dienvidu paralēlei. Sagrautas pilsētas, ar visām saknēm izrauti koki, milzīgu viļņu nopostītas krastmalas, pēc «Veritas biroja» aprēķina, simtiem apgāztu kuģu, plaši, virpuļaukas pilnīgi izpostīti apgabali, vairāki tūkstoši sauszemē nogalinātu vai jūrā noslīcinātu cilvēku — tādi bij to
drausmīgo pēdu liecinieki, ko briesmīgais viesulis pameta aiz sevis. Ar postošu brāzmu tas pārsniedza vētras, kas gada divdesmit piektajā oktobrī nopostīja Havannu un 1825. gada divdesmit sestajā jūlijā Gvadelupu.
Bet, kamēr uz cietzemes un jūras norisinājās tik daudz katastrofu, ari saviļņotajā gaisā notika tikpat satricinoša drāma.
Kāds balons kā viegla bumba virpuļaukas galotnē šāvās pa gaisu ar deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā, nemitīgi griezdamies, it kā to būtu sagrābis gaisa Malstrēms.