Balona lejasgalā šūpojās laiviņa ar pieciem pasažieriem, tikko saskatāmiem biezo tvaiku un sīko ūdens lāšu miglas jūklī, kurš sniecās līdz pat okeāna līmenim.
No kurienes gan bij cēlies šis aerostats, — īsta rotaļlietiņa šausmīgā viesuļa varā? No kādas pasaules malas tas traucās? Acīm redzami pa vētras laiku tas nebij devies ceļā. Viesulis ilga jau piecas dienas, pirmie tā simptomi bij samanāmi astoņpadsmitajā martā. Jādomā, ka balons nāca no ļoti tālas vietas, jo divdesmit četrās stundās bij noskrējis, mazākais, divi tūkstoši jūdžu.
Katrā ziņā pasažieriem pašiem nebij nekādas iespējas aprēķināt kopš ceļojuma sākuma nobraukto gabalu, jo te nekur visapkārt nevarēja saskatīt neviena pieturas punkta. Bij pat jāatzīst tas dīvainais fakts, ka, viesuļa virpuļu griezti, viņi paši to nemaz nesajuta. Viņi bez apstājas brauca uz priekšu, nemitīgi griezdamies riņķī, bet nesamanīja ne šo griešanos, ne slīdēšanu horizontālā virzienā vienmēr tālāk. Viņu skatieni nespēja izspiesties cauri zem laivas sablīvētajai biezajai miglai. Migla viņus apņēma no visām pusēm. Mākoņu blīvumā viņi pat nevarēja noteikt, vai patlaban V diena vai nakts. Neviena gaismas stara, neviena trokšņa no apdzīvotas zemes; viņi atradās tik augstu gaisā un bezgalīgā tumsā, ka pat jūras šalkoņa viņus nesniedza. Tikai straujā slldoņa lejup lika apjaust tuvojošās viļņu briesmas.