— Šovakar pulksten desmitos, — Sairess Smits piebilda. — Un liktenis lai dod, ka vētra nenorimtu pirms mūsu aizbraukšanas!
Penkrofs atstāja inženieri vienu un atgriezās savā dzīvoklī, kur bij pametis jauno Herbertu Braunu. Šis drošsirdīgais jauneklis zināja jūrnieka nodomu un ar nepacietību gaidīja, kāds panākums būs sarunai ar inženieri. Kā redzams, visi šie pieci bij apņēmīgi un bezbailīgi cilvēki, ar mieru mesties drausmīgā viesulī un briesmās.
Nē! Vētra nenorima, un ne Džonatans Forsters, ne viņa biedri nevarēja iedomāties kāpt trauslajā laiviņā. Diena bij šausmīga. Inženieris baidījās tikai vienu: ka piesietais un no vēja zemei piekļautais aerostats nesaplīst tūkstoš gabalos. Vairākas stundas viņš klaiņoja pa gandrīz tukšo klajumu un vēroja balonu. Arī Penkrofs pievienojās viņam, rokas bikšu kabatās sabāzis, žāvādamies kā cilvēks, kurš nezina, kā nosist laiku, bet arī tāpat baiļodamies, ka balons nepārplīst vai, virves pārrāvis, neaizlido gaisā.
Pienāca vakars. Nakts bij ļoti tumša. Bieza migla kā mākonis slīga līdz pašai zemei. Lija ar sniegu sajaukts lietus. Laiks bij auksts. Pār Ričmondu klājās it kā smaga sega. Likās, ka spēcīgā vētra bij piespiedusi aplenktos un aplencējus noslēgt pamieru un lielgabalus klusēt šajos drausmīgajos viesuļa dārdos. Pilsētas ielas bij tukšas. Šajā briesmīgajā laikā nebij pat ņzskatījuši par vajadzīgu apsargāt laukumu, kura vidū svaidījās aerostats. Acīm redzami visi apstākļilabvēlīgi gūstekņu bēgšanai; bet šāds ceļojums pa satrakotā gaisa bangām! …