— Nejauka vētra! — Penkrofs noņurdēja, ar dūri piespiezdams ciešāk cepuri, ko vējš grasījās noraut no galvas. — Bet lai! Mēs tik un tā nokļūsim pie mērķa!
Pusdesmitos Sairess Smits ar saviem biedriem izklaidus no dažādām pusēm zagās uz laukumu, kur vējš bij izdzēsis gāzes laternas, tāpēc tas bij tīts dziļā tumsā. Pat milzīgo uerostatu nevart'ja saredzēt, jo vējš to bij pavisam pie- kļāvis pie zemes. Balona uzkaramos virvju galus turēja smagi balasta maisi, bet laiviņa turklāt ar tauvu bij piesieta pie bruģī iestiprināta dzelzs gredzena.
Pieci gūstekņi sastapās pie laiviņas. Neviens viņus nebij pamanījis, tumsa bij tik liela, ka viņi paši cits citu nevarēja saredzēt.
Ne vārda nerunājuši, Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Nebs un Herberts novietojās laiviņā, kamēr Penkrofs pēc inžepiera rīkojuma citu pēc citas atraisīja virves no balasta maisiem. Tas.bij tikai dažu mirkļu darbs, tad jūrnieks iekāpa pie pārējiem biedriem.
Aerostats turējās vienīgi pie virves gala, Sairesam Smi- tam atlika tikai dot pavēli sākt ceļojumu.
Šajā acumirklī kāds suns ar slaidu lēcienu iemetās laiviņā. Inženiera suns Tops, saiti pārrāvis, bij sekojis savam kungam. Baidīdamies lieka svara, Sairess Smits gribēja mest laukā nabaga kustoni.