— Ko niekus, būs vēl viens braucējs! — Penkrofs teica un izmeta no laiviņas divus smilkšu maisus.
Tad viņš pārgrieza tauvu, un balons ieslīpi šāvās gaisā — laiviņa trakajā ātrumā vēl atsitās pret diviem fabriku skursteņiem, tad balons pazuda tumsā.
.Viesulis pieņēmās šausmīgā spēkā. Visu nakti inženieris nevarēja ne domāt nolaisties zemē, bet, kad atausa diena, apkārt viss bij tīts necaurredzamā miglā. Tikai piektajā dienā kāds gaismas stars ļāva saskatīt bezgalīgo jūras klaju zem aerostata, ko vējš drausmīgi ātri trenca uz priekšu.
Mēs jau zinām, ka no pieciem pasažieriem, kuri divdesmitajā martā izbrauca, četri divdesmit ceturtajā tika izmesti tuksnesīgā krastā vairāk nekā seštūkstoš jūdžu tālu no viņu zemes.[1]
Tas, kura trūka, kuram četri balonā izglābušies vispirms steidzās palīgā, bij viņu īstenais vadonis inženieris Sairess Smits.
trešā nodaļa
Pulksten plecos vakarā. — Pazudušais. — Neba izml' sums. — Meklējumi pret ziemeļiem. — Saliņa. — Izmisuma un skumju nakts. — Miglains rīts. — Nebs peldus. — Redzama jauna zeme. — Pāri šauruma braslai.