Bet tad no munīcijas, ieročiem un pārtikas krājumiem atvieglotais balons atkal pacēlās virsējos gaisa slāņos, četri tūkstoši pieci simti pēdu augstumā. Samanījuši jūras līmeni zem laivas un apjēguši, ka augšā briesmas mazākas nekā lejā, pasažieri nebij vilcinājušies izmest laukā pat visnepieciešamākos priekšmetus un pūlējās noturēt balonā gāzi, kas viņus nesa virs jūras bezdibeņa.

Nakts pagāja nemitīgā uztraukumā, kas katrā ziņā būtu pieveicis nespēcīgākas būtnes. Tad atkal atausa diena, un šķita, it kā viesulis mazinātos. Divdesmit ceturtā marta rītā vētra sāka mazliet atslābt. Rīta ausmā mākoņu blīva saplaisāja un pacēlās augstāk gaisā. Dažu stundu laikā virpuļauka aprima pavisam. Viesuļa vējš izvērtās spēcīgā vienlaida pūsmā, gaisa slāņu trakojošās birgas pa pusei samazinājās. Lai gan «pūta vēl krietna brīze», kā mēdz sacīt jūrnieki, tomēr laika apstākji ievērojami uzlabojās.

Ap pulksten vienpadsmitiem gaiss bij kļuvis manāmi skaidrāks. Atmosfēra pamazām zaudēja tvaikaino mik- lumu, kas bij redzams, kas pat bij saožams, kad garām aiztraucās lielie meteori. Likās, ka viesulis vairs nebrāžas tā­lāk pret rietumiem, ka tas pats sevi iznīcina. Varbūt tas izklīda elektriskās plīvās, kā tas dažkārt notiek ar Indijas okeāna taifūniem.

Bet ap to pašu laiku bij samanāms, ka balons no jauna lēnām, taču nemitīgi grimst lejup gaisa apakšējos slāņos. Varēja pat sajust, ka apvalks izstiepjas garāks un no bumbveidīga pārvēršas ovālā.