Ap pusdienas laiku aerostats vairs tikai tūkstoš pēdu augstumā lidinājās pār jūras līmeni. Balons bij piecdesmit tūkstoši kubikpēdu liela tilpuma un, pateicoties tam vai ari horizontālā virziena gaitai, šķita spējīgs vēl labi ilgi noturēties gaisā.
Sajā acumirklī braucēji izmeta pašus beidzamos priekšmetus, kas atradās laiviņā, — vēl paglabātos pārtikas krājumus, pat personīgām vajadzībām lietojamos, kabatās glabājamos daiktus. Viens no viņiem, parāpies lokā, kur savienojās apvalka virves, mēģināja ciešāk piesaistīt aero- stata apakšējo nokāri.
Bij skaidri redzams, ka balonam sāk pietrūkt gāzes un ka pasažieriem vairs nav iespējams noturēt to augstākos gaisa slāņos.
Tātad viņiem tomēr jāaiziet bojā!
Patiešām — tas nebij kontinents, pat ne sala, kas izsliecās tur lejā zem viņiem. Tur nebij neviena laukuma, kur nolaisties, nevienas citas vietas, kur viņu enkuram aizķerties.
Tikai bezgalīgajā jūras plašumā vēl vienmēr bangoja ļoti lieli viļņi. Visapkārt — okeāna klajš, nepārredzams ari tiem, kas lidoja augsti tam pari un varēja parskatīt okeānu četrdesmit jūdžu tālumā. Nežēlīgi sakultais, viesuļa satrakotais ūdens klajums, kurā slaistījās baltās putās sakultu galotņu mežģiem pārklāti krēpjaini- viļņi! rtekur nav saskatāma cietzeme, nekur neviena kuģa!