Tomēr katrā ziņā bij jāgādā, lai aerostats neslīgtu lejup un nenogrimtu viļņos. Acīm redzami laiviņā sēdētāji patlaban arī ķērās pie šā neatliekamā mēģinājuma. Bet, par spīti visām viņu pūlēm, balons slīga arvien zemāk, tai pašā laikā milzīgā ātrumā slīdēdams arī pa vējam uz priekšu, proti, no ziemeļaustrumiem pret dienvidrietumiem.
Šie nelaimīgie atradās drausmīgā stāvoklī. Viņi vairs nebij pavēlnieki savā aerostatā. Viņu pūles palika bez panākuma. Balona apvalks atslāba arvien vairāk un vairāk. Gāzes izplūdujnu nekādi nespēja aizkavēt. Lejupslīdoņa pieņēmās arvien ātrāk, vienos pēc pusdienas laiviņa bij vairs tikai seši simti pēdu virs jūras līmeņa.
Gāze nebij atturama jau tāpēc vien, ka tā aizplūda pa kādu plīsumu balona apvalkā.
Izmetuši no laiviņas itin visu, braucēji guva iespēju dažas stundas ilgāk noturēties gaisā. Bet tā viņi tikai paildzināja laiku līdz nenovēršamai katastrofai. Ja pirms nakts nebūs redzama kāda cietzeme, pasažieriem, laiviņai un balonam uz visiem laikiem jāpazūd viļņos.
Patlaban tika darīts beidzamais, kas vēl bij iespējams. Acīmredzami aerostata pasažieri bij drosmīgi cilvēki un prata nāvei acis lūkoties. Nevienu nopūtu nedzirdēja izlaužamies viņien\pār lūpām.