Viņi bij noņēmušies cīnīties līdz pēdējam acumirklim un darīt visu, lai aizkavētu lejup- krišanu. Laiviņa bij tikai sava veida grozs, pīts no kārkla klūgām, tātad nederīgs braucienam pa ūdeni; ja nogāztos, nekādi nebūtu iespējhms noturēt to virspusē.

Ap diviem aerostats bij vairs tikko ap četri simti pēdu virs ūdens līmeņa.

Šajā acumirklī atskanēja kāda vīrišķīga balss — tāda cilvēka balss, kura sirds nepazina baiļu. Tai atsaucās pā­rējās, tikpat drosmīgas.

—    Vai itin viss ir izmests laukā?

—     Nē! Vēl paliek desmittūkstoš franku zelta!

Un tūliņ smags maiss nolidoja jūrā.

—     Vai balons ceļas?

—    Mazliet, bet nupat atkal slīgst atpakaļ.

— Vai vēl kas palicis ko izmest?

—    Itin nekā!

—    Tātad … tikai laiviņa!

—    Pieķersimies pie virvēm! Un laiviņu jūrā!

Tas patiešām bij vēl vienīgais līdzeklis atvieglot aerostatu. Virves, kuras laiviņu turēja pie loka, tika pārgriez­tas, un zemu noslīgušais aerostats atkal pacēlās divtūkstoš pēdu augstumā.

Pieci pasažieri bij parāpušies pītenī virs loka un, virvju režģos turēdamies, lūkojās bezdibenī.

Visiem zināms, cik aerostats ir jutīgs pret statisku svaru. Pietiek ar vieglāko priekšmetu, lai mainītu tā gaitu vertikālā virzienā. Balons gaisā turas ar tīri matemātisku līdzsvaru. Tāpēc būs saprotams, ka, zaudējis diezgan ievē­rojamu svaru, tas piepeši un strauji paceļas gaisā. Tā tas notika arī šoreiz.