Bet, kādu laiciņu lidojis augstākos gaisa slāņos, balons atkal sāka grimt lejup. Gāze joprojām izplūda pa plīsumu, kuru aizlāpīt nebij iespējams.
Braucēji bij darījuši visu, ko varēja. Tagad nekāds cilvēka spēks viņus vairs nespēja glābt. Atlika tikai vēl cerēt uz dieva palīdzību.
Ap četriem balons bij vairs pieci simti pēdu virs jūras līmeņa.
Atskanēja skaļa riešana. Pasažieriem līdzi bij suns; parāpies uz augšu, viņš turējās līdzās savam kungam, ieķēries režģī.
— Tops ir kaut ko ieraudzījis! — kāds no pasažieriem iesaucās.
Kāda cita spēcīga balss to pārkliedza:
— Zeme! Zeme! .
Vēja nemitīgi dzīts, balons no rīta ausmas līdz šim bij nolidojis simtiem jūdžu pret dienvidrietumiem, un tajā pusē nu patlaban tiešam bij redzama kalnaina cietzeme paceļamies virs jūras līmeņa.
Bet šī zeme vēl atradās jūdzes trīsdesmit attālu pa vējam. Lai to sasniegtu, bij vajadzīga krietna stunda, turklāt tikai tādā gadījumā, ja nenolido garām. Vesela stunda! Vai līdz tam laikam no balona nebūs izplūdusi visa gāze?
Tāds bij drausmīgais jautājums! Braucēji skaidri saredzēja cieto vietu, kas jāsasniedz par katru cenu. Viņi nezināja, kas tur bij — sala vai kontinents, tikai pa pusei noģida, uz kādas pasaules daļas pusi viesulis viņus aizdzinis. Bet zeme bij jāaizsniedz, vienalga, vai tā apdzīvota vai ne, viesmīlīga vai naidīga!