Pēc pulksten četriem bij redzams, ka balons ilgāk vairs nejaudā turēties gaisā. Tas jau skāra jūras līmeni. Milzīgo viļņu galotnes vairākkārt apšļakstīja virvju apakšgalus, padarot balonu vēl smagāku, — tas tikai pa pusei vairs lurejas virs ūdens kā putns ar aizšautiem spārniem.
Pēc pusstundas zeme atradās vairs tikai jūdzi attālu, bet balons bij paguris, sakļāvies, savilcies lielās krokās — gāze turējās vienīgi augšējā daļā. Virvēs saķērušos pasažieru smagums tam vēl vienmēr bij par lielu; pa pusei jūrā nogrimušus, ūdens vāli nikni kapāja šos cilvēkus. Balona apvalks bij pārvērties par tukšu maisu, un vējš to, arvien dziļāk iegremdēdams, dzina kā kuģi uz priekšu. Varbūt tam izdosies aizsniegt krastu!
Balons bij vairs tikai divu kabeļtauvu attālumā, kad it kā no vienas krūts reizē izlauzās šausmu kliedziens. Balons, kas šķita jau pavisam noguris, spēcīga viļņa trieciena pasviests, taisīja negaidītu lēcienu. Itin kā piepeši vēl atsvabinājies no pēdējā svara, tas pacēlās tūkstoš pieci simti pēdu augsti un, vēja virpuļa nests, netraucās vis pret krastu, bet tam līdztekus. Dažas minūtes vēlāk tomēr pavērsās iešķērsu pret to un pēdīgi nokrita smilktīs viņpus viļņu apskalojamās joslas.