Delfīni, kas milzīgā ātrumā bija tuvojušies atolam, pēkšņi nozuda pie rifa. Arturs Grimbls nodomāja, ka tie vairs nenāks atpakaļ. Bet tajā pašā brīdī virsaitis noliecās pie viņa un čukstus teica: «Mūsu draugu valdnieks ieradies no rietumiem apsveikt mani.» Tiešām, dzidrajā ūdenī dažus metrus no virsaiša vispirms parādījās liels, izplūdis plankums, tad arvien skaidrāk iezīmējās milzīga delfīna ķermeņa apveids. Delfīns lēni piepeldēja pie virsaiša un palika nekustīgi guļam viņam pie kājām. Pārējie delfīni kā transā devās pakaļ savam vadonim.
Cilvēki lēnām atkāpās seklumā, aicinot delfīnus viņiem sekot. Kad kļuva tik sekls, ka dzīvnieki jau atradās smiltīs, ciema iedzīvotāji sadalījās nelielos pulciņos — daži cilvēki pie katra delfīna. Maigi glāstīdami dzīvniekus, viņi pacēla tos uz rokām un iznesa krastā pie paisuma līnijas. Delfīni neizrādīja ne mazākā satraukuma. Sievietes, bērni, vīrieši — visi, neprātīga prieka pārņemti, raudāja, spiedza, lēkāja ap nekustīgi gulošajiem delfīniem un rotāja tos ar ziedu vītnēm.
pelorusa džeks
Palūkojieties kartē: Vidusjūra un Melnā jūra, Flori- das piekraste un Jaunzēlande, Mikronēzija. Taču, lai ziņas nākušas no kurienes nākdamas, tās visas ir apbrīnojami līdzīgas. Sakrīt pat detaļas. Un visur delfīni palīdz cilvēkiem, parasti bērniem, noturēties virs ūdens, nogādā tos krastā, kļūst par viņu draugiem …