Arturs Grimbls tūlīt apjautājās, kad virsaitis varēšot izsaukt no jūras delfīnus. Tas atbildēja, ka, pirmkārt, lai izsauktu delfīnus, «viņa garam miegā jāatstāj miesa un jāaizlido uz delfīnu mitekļiem pie rietumu apvāršņa un jāuzaicina tie uz dejām un svinībām Kūmas ciemā; otrkārt, viņš lūdzot cienījamo viesi nedēvēt viņa jūras draugus citādi kā — «mūsu draugi no rietumiem». Jebkurš cits nosaukums esot tabu.
Virsaitis devās uz savu būdu un cieši aizvēra durvis. Ciems it kā izmira: nevienas skaņas, ne kustības. Lielos svētkus gaida visi un gatavojas tiem visdziļākajā klusumā. Sievietes un bērni vij puķu un zaļumu vītnes, vīrieši darina rotājumus no gliemežvākiem. Saule jau pāri zenītam, palmu ēnas kļūst platākas. Klusums. Tveice. Dzidrais gaiss tikko manāmi virmo virs sakarsušajām smiltīm.
Pēkšņi durvis plaši atvērās un uz sliekšņa parādījās virsaitis.' Pāri atolam un pāri okeānam aizskanēja spalgs vibrējošs sauciens: «Tereik! Tereik! (Ierodieties! Ierodieties!) Mūsu draugi no rietumiem!»
Ziedu vītnēm rotāti, savās labākajās drānās tērpušies, iedzīvotāji baros kopā ar bērniem trauksmaini metās uz okeāna krastu. Ūdenī līdz krūtīm iebriduši, cilvēki klusēdami stāvēja un gaidīja.
Pēkšņi… netālu no viņiem otrpus rifa mirdzošajās ūdens šļakatās parādījās lēkājoši tumši ķermeņi. Ļaudis pārņēma .nevaldāms prieks; visapkārt kliedza un spiedza.